Februāra intervija ar 2023. gada Latvijas čempioni un bijušo Latvijas Darts Organizācijas prezidenti Sarmīti Lavrentjevu.

1. Pirmkārt, apsveicu ar pirmo Latvijas čempiones titulu individuāli! Mēs Tevi zinām kā vienu no vadošajām Latvijas šautriņu metējām jau vairāku sezonu garumā, esi arī 2018. gada Latvijas čempione un šī gada fināliste pāru turnīrā. Cik ilgi tika gaidīts šis panākums?
Liels paldies ar apsveikumu! Tā ir tāda ļoti sirdi sildoša sajūta, kad vēl vairāk kā mēnesi pēc Latvijas čempionāta kāds pienāk un apsveic ar iegūto titulu. Bet jāatzīst, gaidīts šis tituls tika ļoti ilgi un uzvara finālā man bija ļoti emocionāls brīdis. Negribu sameloties, bet, šķiet, ka mana šautriņu mešanas karjera ilgst aptuveni 15 gadus. Ne visu šo posmu, protams, dzīvo ar apziņu un mērķi iegūt Latvijas čempiona titulu, jo pirmsākumos vēl esi jauns un nepieredzējis. Bet pēdējos gadus 10 noteikti jau apzinājos, ka vismaz teorētiski pastāv iespēja pacīnīties par titulu. Bija iegūtas dažādas mazākas un lielākas uzvaras, pat vairākkārtējas Baltijas čempiones tituls, kas arī nav mazsvarīgs. Bet paradoksālākais laikam ir tas, ka gribēšana iegūt Latvijas čempiona titulu iepriekš ir bijusi tik liela, ka sacensību dienā tikai pārdedz un līdz ar to vienmēr Latvijas čempionātā rezultāti ir bijuši vissliktākie. Šis bija gads, kad, jāsaka godīgi, neticēju, ka varēšu pacīnīties par titulu. Un laikam tas arī bija tas, kas palīdzēja, jo nenospraudu sev mērķus un neuzliku atbildību, bet vienkārši spēlēju spēli pēc spēles, kad jau attapos finālā!

2. Vai triumfs Latvijas čempionātā kaut kādā veidā ietekmēs tavus turpmākos plānus un mērķus 2023. gada sezonai? Piemēram, kāds neplānots turnīrs ārpus Latvijas..
Laikam jau nē. Šogad neplānoju doties uz turnīriem ārpus Latvijas, ja nu vienīgi varbūt tepat kaimiņos uz Lietuvu vai Igauniju. Šautriņu mešana man ir hobijs, tāpēc nopietnus mērķus sev šai sezonai tāpat kā jebkurai citai iepriekš nenospraužu. Vienkāršu braucu uz sacensībām, daru to, kas man patīk un nedaudz arī sanāk.

3. Kādi ir galvenie iemesli, kas Tevi šogad atrunāja pieteikties kandidēt uz vietu Latvijas dāmu izlases sastāvā startam WDF Pasaules Kausā Dānijā?
Pirmkārt, viedokļu atšķirība ar šā brīža izlases menedžeri par to, kā ir jādara lietas, jāveido un jāvada izlase. Ja izlases menedžeris būtu cits, tad es, iespējams, apsvērtu savu kandidatūru. Otrkārt, bet ne mazāks svarīgs iemesls – šobrīd neesmu savā labākajā formā un negribu pārstāvēt Latvijas izlasi kā tūrists, kuram galvenā motivācija ir aizbraukt uz ārzemēm ekskursijā. Lielākoties mums visiem Latvijas šautriņu metēju kopienā šis sporta veids ir hobijs. Bet tas, kas attiecas uz Latvijas izlasi, tur gan, manuprāt, ir jāattiecas ļoti nopietni un atbildīgi. Tu tomēr esi tas, kurš nes Latvijas vārdu pasaulē un tam visam pamatā, kaut tikai daļējs, bet ir arī valsts finansējums – tātad mūsu visu Latvijas iedzīvotāju nodokļu nauda. Man nešķiet pareizi pārstāvēt izlasi jau sākotnēji apzinoties, ka nespēsi pacīnīties par augstām vietām. Valstu izlasēm jebkurā sporta veidā tiek uzstādīti mērķi un, ja šie mērķi netiek sasniegti, ir jāizdara secinājumi un kādam par to ir arī jāuzņemas atbildība.

4. 2017. gada jūlija vidū pieņēmi jaunu izaicinājumu šautriņu mešanā un kļuvi par Latvijas Darts Organizācijas prezidenti. Kā radās šī doma un kas tam bija par iemeslu?
Kopumā tas bija diezgan spontāns lēmums. Šautriņu mešanas vidē biju jau ilgu laiku un man tiešām rūp, kas notiek ar šo sporta veidu Latvijā. Šķita, ka man arī piemīt nepieciešamās rakstura kvalitātes, lai varētu uzņemties vadību, kā arī patika vadīt organizatoriskos procesus. Kaut kā viss tā arī salikās. Un manas šautriņu pārinieces Kristīnes iedrošināta es arī izvirzīju savu kandidatūru.

5. Tomēr visus četrus paredzētos gadus īsti federācijā darboties neiznāca. Kuras idejas un sev nospraustos uzdevumus izdevās īstenot un kurus varbūt nē?
Atbilde par darba pamešanu federācijā lielākoties slēpjas iepriekšējā jautājumā. Šis spontānais lēmums nebija pareizais ceļš, kā nonākt Latvijas Darts Organizācijas valdē. Ja man tagad būtu otrā iespēja, es noteikti rīkotos pilnīgi citādāk. Pirms kandidēšanas izstrādātu skaidru plānu un vadlīnijas ilgtspējīgai federācijas attīstība, jo toreiz vispirms nonācu valdē un tad tikai sākām domāt, kur un kādā virzienā darboties. Mans mērķis bija radīt vidi, kur galvenie noteicēji ir Latvijas Darts Organizācijas biedri jeb šautriņu mešanas klubi un interešu grupas, kas kopumā nav vienkāršs uzdevums. Ir jāatrod kopsaucējs starp klubiem, jo viedokļi var atšķirties, bet to sauc par demokrātiju. Un, jo vairāk viedokļu, jo vairāk ideju un plašākas iespējas visiem kopā attīstīties. Latvijas Darts Organizācijas valdes loma ir darboties visu šautriņu metēju interesēs un būt tai, kura idejas nevis ģenerē, bet atrod veidus, kā realizēt biedru idejas. Es ceru, ka manā īsajā prezidentūras laikā klubi jutās sadzirdēti.
Tas, kas bija plānā, bet diemžēl īsti neizdevās uzsākt – jauniešu piesaistīšana šim sporta veidam. Bet galvenais iemesls savas darbības pārtraukšanai Latvijas Darts Organizācijā bija laika trūkums, jo, ja nevari uz pilnu jaudu un kvalitatīvi veikt savus pienākumus, tad labāk nevajag un dod iespēju to darīt citiem.

6. Atgriežoties atpakaļ pie izlases.. Droši vien pārdzīvojumiem pilna Tev izvērtās daļa 2018. gada sezonas, kad biji ļoti tuvu, lai pirmo reizi pārstāvētu Latvijas izlases krāsas WDF Eiropas Kausā Ungārijā. Viss beidzās ar to, ka pēc atlases kritērijiem Tev un Marijai Ružānei bija vienāds punktu skaits, bet uz Ungāriju devās Marija. Vai vari pastāstīt par šo situāciju nedaudz vairāk?
Jā, sižets izvērtās pat ļoti spraigs. 2018. gadā vienlaicīgi biju gan izlases menedžere, gan arī kandidēju izlases sastāvā kā spēlētāja, kas pēc būtības jau ir nepareiza kombinācija. Toreiz Mērfija likums nostrādāja visā savā krāšņumā.
Izlases atlases princips maksimāli balstās uz objektīvu punktu skaitīšanas sistēmu, kur pēc dažādiem kritērijiem tiek spēlētājiem piešķirti punkti par viņu sasniegumiem dažādās sacensībās. Neobjektīvu izlases sastāva veidošanu mēs piekopt nevaram, jo nav kvalificēta trenera, kurš drīkstētu pēc saviem ieskatiem izvērtēt spēlētāja atbilstību izlasei. Tāpēc tas, kurš pārstāvēs valsti, balstās tīri uz matemātiskiem aprēķiniem. 2018. gadā jau pēc visiem atlases sabraukumu posmiem tika veikti aprēķini un sanāca, ka Marijai bija laikam par kādu desmitdaļu lielāks punktu skaits nekā man, kā rezultātā es paliku aiz svītras. Es izziņoju rezultātus spēlētājiem un attiecīgi arī Mariju apsveicu ar iekļūšanu izlases sastāvā. Bet tad, šķiet, tas bija Žanis Buklovskis, kurš pamanīja kļūdu aprēķinos un vēlreiz pārrēķinot visu, tiešām sanāca, ka man un Marijai bija vienāds punktu skaits. Tā kā es biju izlases menedžere un man bija jāpieņem lēmums, kura no mums brauc un kura paliek mājās, es pieņēmu viennozīmīgi sev sāpīgu lēmumu. Bet, kā man šķita, godprātīgu lēmumu un vietu izlasē piešķīru Marijai.

7. Tieši pirms pandēmijas Tev sekoja lieliska sezona, kurā Latvijas reitinga turnīros izcīnīji četras uzvaras un ieguvi arī 2. vietu Latvijas reitinga sezonas kopvērtējumā! Vai 2019. gada sezonu vari saukt par savu līdz šim veiksmīgāko šautriņu mešanā?
Jā, viennozīmīgi tā bija fantastiska sezona, kas man noslēdzās ar ļoti veiksmīgu startu gada izskaņā “Latvia Open” sacensībās, kur arī izcīnīju godpilno augsto 3. vietu! Tas reizē bija arī gads, kad biju sava otrā bērniņa gaidībās un jebkuram pretiniekam spēlēt pret diviem nav viegli!

8. Pandēmija laikā tika aizvadīts visai interesants turnīrs – WDF Virtuālais Kauss, kurā Latviju pārstāvēji arī Tu. Kādas atmiņas ir palikušas no šī turnīra?
Tā bija ļoti interesanta pieredze un paldies tā laika Latvijas Darts Organizācijas vadītājam Uldim Vrubļevskim, kurš man deva iespēju startēt Latvijas izlases sastāvā šajā turnīrā. Bija pandēmijas laiks un es tobrīd biju bērna kopšanas atvaļinājumā, līdz ar to daudz laika pavadīju mājās. Tāpēc šķita, ka visi apstākļi ir ideāli, lai iesaistītos šādā avantūrā. Nav jātērē nedz laiks, nedz resursi, bet īstas sacensības tev uz paplātes tiek atnestas uz mājām, kurās vari spēlēt ar augsta līmeņa spēlētājiem no visas pasaules.
WDF Virtuālais Kauss nozīmē, ka spēles notika tiešsaistē ar pretinieku, kur katrs izdarījām metienus atrodoties savā lokācijā, bet punktu skaitīšana notika vienotā sistēmā. Protams, bija jānodrošina stabils internets un kameras, kuras filmēja spēlētāju un mērķi. Varētu šķist, ka, ja neatrodies aci pret aci ar pretinieku, tad spēlējot varētu būt mazāks stresa līmenis. Bet tā nebūt nebija! Izbaudīju gan roku trīcēšanu, gan sasvīdušas plaukstas. Sajūtas bija ne mazāk intensīvas kā spēlējot klātienē. Plus arī tehniskās ķibeles ar internetu un kamerām radīja papildus satraukumu. Bet noteikti vislielākais paldies par līdz jušanu un atbalstīšanu manai pāriniecei Kristīnei Zaķītei.

9. Varbūt vari nedaudz padalīties ar pieredzi savā treniņprocesā kā spēlētājai. Kura treniņspēle tevi aizrauj un labprāt spēlē, lai uzlabotu savu sniegumu, piemēram, trenējoties mājās, iesildīšanās procesā pirms turnīriem vai pat pašu turnīru laikā starp spēlēm?
Laikam tādas unikālas treniņprogrammas man nav. Galvenais ir kaut nedaudz, bet katru dienu mājās paņemt šautriņas un pamētāt, lai muskuļu atmiņa neaizmirst kustību. Centrs, parastie sektori, dubultie sektori – iziet visam cauri. Man noteikti arī palīdz sparingi ar manu dzīvesbiedru Mareku, jo viņam meistarības līmenis noteikti ir labāks nekā man. Līdz ar to, spēlējot pret viņu man ir nopietni jāpacenšas, lai varētu uzvarēt. Tas gan nenotiek pārāk bieži. Pirms sacensībām man pats svarīgākais ir iesildīšanās, kur tai atvēlu kādas 40 līdz 60 minūtes. Tāpat, ja starp spēlēm ir garākas pauzes, tad izmantoju brīvos mērķus, lai uzmestu un turētu rokas muskulatūru siltu.

10. Pateicoties Latvijas Darts Organizācijas aktivitātēm, šautriņu mešanā nevien atgriezusies dzīvība pēc pandēmijas, bet arī dalībnieku skaits lēnām pieaug un kopumā novērojamas pozitīvas tendences. Kur, tavuprāt, vēl vajadzētu pielikt visvairāk, lai interese par Latvijas reitinga turnīriem nepazustu un būtu manāms vēl lielāks dalībnieku pieaugums turnīros, īpaši jau jauniešu sacensībās?
Manuprāt, vislielākais nopelns spēlētāju skaita pieaugumam sacensībās ir tikai un vienīgi šautriņu mešanas klubiem un entuziastiem Latvijas novados, kuri organizē savus iknedēļas treniņus un mazos, bet regulāros sezonas turnīrus. Daži saņem pašvaldību atbalstu, citi tikai ar pašu iniciatīvu, bet piesaista jaunus spēlētājus, kuri ar laiku arī sajūt gatavību startēt Latvijas reitinga sacensībās. Atkārtošu vēlreiz – viss spēks un pamats šautriņu mešanas kustībai Latvijā pieder klubiem. Latvijas reitinga sacensībās mēs redzam klubu darba rezultātus. Paldies viņiem par to un lai entuziasms nekad nepazūd!
Pie darāmajiem darbiem vispirms vajadzētu saprast, kāda tad īsti ir federācijas loma visā mūsu ekosistēmā. Manuprāt, federācijai ir jārunā ar katru klubu atsevišķi un ir jābūt kā tehniskajam un morālajam atbalstam. Jā, noteikti ir sāpīgs jautājums par jauniešu piesaisti. Ir prieks par katru jauno spēlētāju, kurš atbrauc un piedalās jauniešu sacensībās, bet skaits nav pietiekošs, lai varētu runāt par paaudzes nomaiņu. Un bieži vien šiem bērniem arī vecāki nodarbojas ar šautriņu mešanu, līdz ar to tas izvēršas kā tāds ģimenes pasākums. Te noteikti būtu jāiegulda liels darbs, lai varētu mērķtiecīgi izaudzināt jaunos spēlētājus. Daudzos sporta veidos pirmā iepazīšanās ar konkrēto sporta veidu notiek skolās, kur tiek organizēti pulciņi un treniņi, bet te mēs atkal atgriežamies pie problēmas ar sertificētu treneru neesamību, kuri drīkstētu un gribētu iet uz skolām un organizēt šautriņu mešanas pulciņus. Ja federācija spētu atrast veidu, kā šo realizēt, tad mēs jau noteikti varētu cerīgāk raudzīties uz mērķtiecīgu jauno spēlētāju izaudzināšanu.

Paldies par atsaucību un veltīto laiku!