Marta intervija ar vienu no Saldus šautriņu mešanas dzīves vadītājiem un 2022. gada Latvijas čempionu pāros Igoru Ņikitinu.

1. Nevaram mēs Tevi īsti nosaukt par šautriņu mešanas aizsācēju Saldus pusē, bet pavisam noteikti esi līdzvainīgs šī brīža šautriņu mešanas aktivitātēm! Kā viss aizsākās un kā radās doma ierasties uz Latvijas reitinga turnīru Priekulē? Starp citu, pēc izcīnītās 9. vietas savā pirmajā turnīrā tavā virzienā tika veltīts ne viens vien atzinīgs vārds!

Viss aizsākās manā darba vietā, kur kolēģis atnesa papīra mērķi.. Un iedomājaties paši – vietējā veikalā pirktu ar tādām mazām plastmasa bultiņām. Tā kā ziemas periodā mums darba bija mazāk, tad līdz ar to arī brīvā laika bija vairāk un sākām vienkārši darbā mētāt. Pēc kāda laika es pie sevis sapratu, ka šajā sporta veidā kaut kas ir – kaifs iemest pēdējo uzvaras bultu un to spēli vinnēt. Tā tas mani aizrāva un es sāku interesēties tālāk un, ja tu interesējies, tad tu, protams, nonāc arī pie attiecīgajiem cilvēkiem. Pirmais, kas mani ievirzīja jau ar nopietnāku inventāru bija Jānis Armanovičs, pie kura tad arī nopirku savu pirmo šautriņu komplektu un mērķi. Tā es sāku trenēties arī mājās. Jānis gan ir cilvēks, kurš jau pirms manis Brocēnos ik pa laikam bija rīkojis mazos lokālos turnīrus, bet tajā laikā šautriņu mešana man vēl neinteresēja. Mazliet vēlāk iesaistījās arī Raimonds Fīrers, bet par savām pirmajām Latvijas reitinga sacensībām 2016. gada augustā Priekulē es uzzināju internetā, jo, ja tu kaut ko vēlies, tad tu vienkārši sāc meklēt informāciju. Uz Priekuli aizbraucu, protams, neko nezinādams, jo vienīgais ko tajā lakā pazinu bija Gatis Ozols no Irlavas, kuru tajā laikā es biju iepazinis startējot vietējā turnīrā Jaunpilī. Neiztika arī bez piedzīvojumiem, jo aizbraucot uz Priekuli un ejot reģistrēties, man prasa: “pusdienas ņemsi?”, bet kādā sakarā man ņemt kaut kādas pusdienas? (Igors smejas). Tikai dienas otrajā pusē es sapratu, kāpēc ir jāpasūta pusdienas. Biju domājis, kas tas būs kāds divu stundu pasākums, bet ne jau, ka sacensības norisināsies visu dienu. Todien grupu turnīru vien spēlējām līdz četriem pēcpusdienā, bet vēlāk turnīru noslēdzu izslēgšanas spēļu 2. kārtā jeb dalītā 9. vietā.

2. Kā vienu no tavām lielākajām uzvarām noteikti var pieminēt 2022. gada Latvijas čempiona titulu pāros. Ko šis un varbūt vēl kāds īpašs panākums nozīmē Tev pašam un varbūt tas kaut kādā veidā ir atstājis arī ietekmi uz šī sporta veida attīstību Saldū?

Teikšu godīgi, es uz Latvijas čempionātu biju labi sagatavojies, jo turnīrs notika pēc pandēmijas, kurā diezgan daudz sava brīvā laika biju pavadījis tieši trenējoties pie mērķa. Bet neslēpšu, ka visu laiku gribējās uzvarēt un baidījos zaudēt, jo negribējās sabojāt pasākumu pāriniekam.
Atmiņā noteikti ir palicis 2018. gada “LDO Latvijas Kausa” pāru sacensības, kurās kopā ar jau pieminēto Gati Ozolu finālā atzinām Madara Razma un Riharda Tomašicka pārākumu. Savukārt no individuālajiem turnīriem varu izcelt 2020. gada Latvijas čempionātu, kurā izcīnīju 5. vietu., kā arī 2022. gada “Jēkabpils Kausu”, kur B līgas finālā piekāpos Sandim Dūkam.

3. Šautriņu mešana Tev ir atpūta, sports vai tomēr… Šāds jautājums, jo Saldū jau runā, ka ikdienā šautriņu mešana sāk ieņemt svarīgāku lomu kā Tev sirdij tuvais volejbols! Cik daudz no tā ir patiesība?

Sāksim to, ka, ja man vienā nedēļas nogalē ir gan volejbola, gan šautriņu mešanas sacensības, tad veterānu volejbolu es noteikti iemainīšu pret šautriņām, jo tas tomēr ir Latvijas mēroga pasākums. Turklāt šobrīd es arī nedrīkstu nebraukt uz sacensībām un startēšana virslīgā mani pat “piespiež” braukt uz turnīriem, ja vien negribu zaudēt vietu jau pieminētajā Latvijas reitinga virslīgā.
Bet volejbols kā hobijs manā dzīvē, protams, ir krietni ilgāku laiku. Volejbols šobrīd ir vairāk priekš sevis, bet šautriņu mešanā vēl ir sajūta, ka kaut ko var izcīnīt!
Atpūta vai sports? Gandrīz vai jāsaka, ka brīžiem vairāk mocības (Igors smejas). Ja agrāk vēl bija kaut kādi momenti, kad labi jutu šautriņu un arī šautras lidoja, kur vajadzēja. Tad pēdējā laikā bieži ir situācijas, kad es it kā labi nospēlēju, bet iekšēji vienalga ar kaut ko neesmu apmierināts.

4. No volejbola laukuma uz šautriņu mešanu pārvilināji arī savu komandas biedru Marģeru Vazdiķi, vēlāk jūs Saldū īsā laikā savairojāties kā bites! Kam ir jānotiek, lai reģionā bez lielām šī sporta veida tradīcijām ar šautriņu mešanu sāktu nodarboties ne viens vien interesents?

Jā, tas bija 2016. vai 2017. gadā, kad es jau biju sācis spēlēt šautriņas un savos volejbola turnīros visiem stāstīju, ka ir arī tāds interesants sporta veids kā šautriņu mešana. Sākumā visi tur, tai skaitā Marģers: “ko nu tu mums te stāsti!” un tamlīdzīgi, bet vēlāk pats man zvanīja un prasīja inventāru priekš pasākuma darbā. Tā šautriņu mešana savā darba vietā aizrāva arī Marģeru un citus kolēģus. Tajā pašā laikā sava šautriņu metēju grupiņa bija izveidojusies arī Saldus ugunsdzēsējos ar Kasparu Circeni priekšgalā. Tā kā es Kasparu jau pazinu pirms tam, tad likumsakarīga bija arī viņa pievienošanās mūsu bariņam. Pavisam cits stāsts jau ir, piemēram, par Artūru Jurenovski, kurš sociālos tīklos redzēdams, ka Saldū met šautriņas, pats sāka interesēties un man uzrakstīja, kā rezultātā šobrīd aktīvi startē arī Latvijas reitinga turnīros.
Katrā ziņā mūsu pirmais neoficiālais treniņš notika 2018. gada beigās starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu. Kopumā ieradāmies 8 spēlētāji, tai skaitā Latvijas vadošais šautriņu metējs. Šobrīd Latvijas Darts Organizācijas licencēto spēlētāju sarakstā un treniņos mūsējo spēlētāju skaits jau ir iegājis trešajā desmitā, tai skaitā nevien kungi un dāmas, bet arī jaunieši. Un lielu paldies kluba vārdā vēlos pateikt vienam Saldus uzņēmumam, kurš palicis nemainīgi uzticīgs ar telpām treniņu aizvadīšanai!

5. Katru gadu Saldus novadā tiek organizētas starppagastu sporta spēles “Dienvidi”, kur šautriņu mešanā šogad piedalījās vairāk nekā 130 (!) dalībnieku, to skaitā arī šautriņu metēji ar Latvijas reitinga sacensību pieredzi. Cik liels spēlētāju skaita ziņā, tavuprāt, ir potenciāls šautriņu mešanai Saldus pusē, zinot, ka jau šobrīd iknedēļas turnīros telpas kļūst par mazu?

Grūti pateikt! Es un arī citi Saldus šautriņu metēji pirms aizvadītā “Saldus Kausa” iespēju robežās centāmies apzināt visus, kuriem varētu būt interese. Teicām, ka tuvāk par Saldu vairs nekur citur turnīru nebūs un ir iespēja piedalīties un izbaudīt šo spēli. Tie, kuri vēlējās, tie arī piedalījās.

6. Šobrīd kartē Saldus šautriņu metējus vēl var atrast kā interešu grupu, tomēr rit darbs pie oficiāla šautriņu mešanas kluba dibināšanas. Cik tālu ir process, lai Latvijā būtu par vēl vienu oficiālu šautriņu mešanas klubu vairāk?

Tā kā man pirms gada darba bija mazāk, izdomāju, ka ķeršos klāt pie kluba dibināšanas! Sāku kaut ko bīdīt, bet tad jau atkal sākās darba sezona un viss iesāktais man tur principā palika novārtā. Tālāk jau līdzīgi bija arī Marģeram un tā mēs te vēl kuļamies. Mums vienkārši kaut kā nesanāk to visu salikt līdz galam kopā.

7. Saldus šautriņu metēji vēl pirms kluba dibināšanas jau ieguvuši savu logo un identitāti. Ne visi to zina, tāpēc pastāsti, lūdzu, mazliet vairāk par šo!

Visa pamatā ir Saldus devīze – Medus piliens Kurzemē! Par logo man jau bija vīzija sen, kurā iekļauts medus piliens, bultas, mērķis, utt. Tomēr galīgo logo izskatu mēs pieņēmām visi kopā. Nezinu, varbūt tas jājautā citiem, bet, manuprāt, logo ir ļoti smuks! Un medus bez bitēm nevar būt!

8. Pirms divām nedēļām Saldū tika aizvadītas pirmās Latvijas reitinga sacensības šautriņu mešanā. Kā, tavuprāt, aizritēja turnīrs? Kas priecēja un kas varbūt nē?

Neliels izaicinājums bija zāles sakārtošana dienu iepriekš un, šķiet, zāli beidzām kārtot vien ap pusnakti. Bet kopumā valdīja īsts komandas darbs. Un, lai pasākums varētu veiksmīgi noritēt, visi sarunājām, kurš par ko būs atbildīgs un, iespēju robežās, katrs arī palīdzēja kā varēja. Ja būs iespēja sacensības organizēt arī nākamgad, tad noteikti, piemēram, ar galdiem vairāk norobežotu spēlētāju zonu no skatītājiem. Visādi citādi viss bija kārtībā un arī turnīra laikā runāju ar vairākiem spēlētājiem no citām pilsētām un visi bija apmierināti, katrā ziņā lielos vilcienos neviens ne par ko nesūdzējās. Arī pats pēc sacensībām mājās atgriezos ar baigi labo “feelingu” (sajūtām).

9. Kā jau ikvienam mūsu mēneša lielās intervijas viesim, arī Tev palūgšu nedaudz padalīties ar savu pieredzi treniņprocesā. Kura treniņspēle tevi aizrauj un labprāt spēlē, lai uzlabotu savu sniegumu, piemēram, trenējoties mājās, iesildīšanās procesā pirms turnīriem vai pat pašu turnīru laikā starp spēlēm?

Jāatzīst, ka es ļoti ar spēlēm aizrāvies neesmu. Starp tām, kuras es mēdzu uzspēlēt ir parastais “Krikets”, “Bob27”, bet visvairāk laikam tomēr “9 dart challenge”. Katru treniņu gan es sāku ar metieniem pa mērķa centru, kam seko dubultie sektori apkārt mērķim. Starp citu, mums pat Saldū treniņos bija doma katru mēnesi spēlēt savu spēli. Janvārī spēlējām spēli “501” un bija paredzēts februārī spēlēt “Kriketu”, bet tad pie mums sāka braukt šautriņu metēji no Kuldīgas un turpinājām spēlēt vien “501”.

10. Un nobeigumā.. Interese par šautriņu mešanu pieaug ne tikai Saldus pusē, bet Latvijā kopumā, ko spilgti pierāda arī dalībnieku skaits Latvijas reitinga turnīros. Kur, tavuprāt, vēl vajadzētu pielikt visvairāk, lai interese par Latvijas reitinga turnīriem nepazustu un būtu manāms vēl lielāks dalībnieku pieaugums, īpaši jau jauniešu sacensībās?

Es pat nezinu, vai tādas būtiskas pārmaiņas vispār ir vajadzīgas, jo it kā jau viss iet uz augšu. Principā jau viss ir atkarīgs no pašiem cilvēkiem un tie kuri vēlēsies piedalīties, tie arī piedalīsies. Gluži kā mans sākums, turklāt šobrīd informācijas iegūšanas iespējas ir vēl plašākas nekā laikā, kad es sāku interesēties par šautriņu mešanu. Arī pati šautriņu mešana kā tāda ir palikusi krietni populārāka.
Ar jauniešiem šajā sporta veidā ir sarežģītāk. Es domāju, ka šautriņu mešanā iesaistīt jauniešus jau agrā vecumā patiesībā ir ļoti grūti, jo viņi tomēr prioritāri izvēlas fiziskus sporta veidus. Arī mums klubā ir divi jaunieši un Jēkabs Mālnieks pat ir jauniešu izlases kandidātu sarakstā. Tajā pašā laikā tas pats Jēkabs brīvajā laikā nodarbojas ar diviem sporta veidiem – futbolu un šautriņu mešanu. Un ļoti labi veicas abos.

Paldies par atsaucību un veltīto laiku!